Arhitektūra, kas ir daudz vairāk par sastingušu mūziku un iemieso domu par mākslu sintēzi
„Tētis izstiepj cilvēku profilus pusotra stāva augstumā, apstrādājot ēku stūrus. Izstieptas sievietes rokas, izgatavotas no notekcauruļu dzelzs, (…) ar zelta gredzeniem rokās. Cik interesanti lietus ūdens notecēja pa viņu starpenēm,” par Rīgas jūgenda redzamāko arhitektu Mihailu Eizenšteinu (1867-1921) sacījis viņa dēls, leģendārais kino režisors Sergejs Eizenšteins, dzimis rīdzinieks, kas uzaudzis vienā no Rīgas jūgendstila namiem.
Tiem, kuri atklājuši 19.-20. gadsimta mijas jūgendstila jeb art nouveau mākslā un arhitektūrā radītos brīnumus, daži Rīgas kvartāli var šķist jūgenda paradīze, bet visā pilsētā ir vairāk nekā 800 šī stila ēku. Notekcaurules ar dekoratīviem ūdensspļāvējiem, nimfu un satīru figūras, kas balsta daudzstāvu namu fasādes, lauvu un sfinksu figūras, stilizēti augu ornamenti un maskas virs ēku dzegu līnijām un citas stila iezīmes ierindojas starp visdekoratīvākajām šī stila pārstāvēm pasaulē. Ja laba arhitektūra ir sastingusi mūzika, tad Rīga ir akmenī ietvertu, eksotisku skaņu simfonija.
